Dainas

Čīksti, čīksti, ošu gulta,
Man vienam gulēdam;
Tā lai čīkst tie ļautiņi,
Kas man liedza to puisīti.

Dod, māmiņa, kam dodama,
Nedod mani atraitņam:
Atraitņ' gulta izgulēta,
Mīļi vārdi izrunāti;
Puiša gulta negulēta,
Mīļi vārdi nerunāti.

Labāk guļu virs akmiņa,
Ne atraitņa gultiņā:
Atraitņ' gulta izgulēta,
Mīļi vārdi izrunāti.

Nieki būs, māmulite,
Bez padoma dzīvojot;
Tautu dēls gultu taisa,
Gulta prasa paladziņu.

Ko līdz manim brūna gulta,
Smalki linu paladziņi,
Ik vakarus kalpa puiši
Ar vīzēm izbradāja.

Kam ģeldeja brūna gulta,
Kam tie linu paladziņi,
Ik vakarus kalpiņš nāca
Ar kārklišu vīzitēm,
Ar kārklišu vīzitēm,
Ar pakulu biksitēm.

Silta saule, rokas sala,
Ledus cimdi rociņā;
Mīksta gulta, sānus spieda,
Nelaulāts arājiņš.

Čīksti, čīksti liepu gulta,
Man vienami guledam;
Tà lai čīkst tie ļautiņi,
Kas man liedza to meitiņu.

Ko līdz stangas iemauktiņi,
Kad nav laba kumeliņa?
Ko līdz mana pēļu gulta,
Kad nav laba gulētāja?

Tautiets saka: taisi gultu!
Gulta prasa paladziņa.
Liec bikšeles apakšā,
Es paklāšu rinduciņu.

Gulu, gulu, nenāk miegs
Pie atraiša arājiņa:
Cieta gulta, zems pagālis,
Dzedri vārdi atraišam.

Mēnestiņis klētēi lēca,
Saule lēca paklētēi;
Tautu dēlis gultā gul,
Tautu meita pagultē.

Gulta čīkst, gulta čīkst,
Kas to gultu čīkstinaja?
Miķels gultu čīkstinaja,
Uz Katiņu domādams.