Sapnī ir kas tāds, kas labāks par īstenību; īstenībā ir kas tāds, kas labāks par sapni.

Tolstojs Ļevs

Interesanti

Sapņu tulkošanas atšķirības Austrumos un Rietumos

Asīrijas valdniekam piederēja plaša bibliotēka, kurā bija grāmatas par sapņu skaidrošanu, tāpat arī māla plāksnīte, uz kuras viņš pierakstīja pats savus sapņus. Māla plāksnītes ziņas grieķis Artemidors vēlāk izmantoja kā avotu savam pārsteidzošajam darbam par sapņu skaidrošanu – „Oneirocritica”.

Senie ēģiptieši

Arī senie ēģiptieši ļoti nopietni uztvēra sapņu skaidrojumus. Ēģiptiešu sapņu dievam par godu tika celti īpaši tempļi – serapea -, un priesteri tajos nodarbojās ar sapņu skaidrošanu. Šie priesteri – Dubultā nama rakstveži – bija pirmie, kas atrada veidu, kā izraisīt sapņus. Cilvēkam deva iedzert zāļu novārījumu, kas palīdzēja aizmigt, un otrā rītā viņi atstāstīja savus sapņus priesteriem, kuri tad izskaidroja to nozīmi. Ēģiptieši uzskatīja, ka sapņi sniedz pamācības un dod padomus, pareģo nākotni un brīdina par briesmām, kā arī atbild uz jautājumiem. Interesants ir ēģiptiešu uzskats, ka sapņi jāskaidro, balstoties uz pretstatu principu, proti, ja cilvēkam sapnī rādās nāve, tas nozīmē, ka patiesībā viņš sapņo par dzīvi.

Senie indieši

Senindiešu svētajās grāmatās Vēdās, kas sarakstītas ap 1500. – 1000.g.p.m.ē., atrodamas liecības, ka indiešu filozofi pazinuši vairākas miega stadijas jau vairākus gadu tūkstošus pirms tam, kad Viljams Dements, Jūdžins Aserinskis un Natenjels Kleitmans 20. gs. 50. gados atklāja ātro miegu.

Senindiešu dziedniecības sistēmas ājurvēdas uzskatīja, ka ikviens cilvēks ir veidots no dažādām četru elementu – zemes, uguns un gaisa – kombinācijām. Ar šiem elementiem, kas vienādā mērā mantoti no tēva un mātes, cilvēks tiek apveltīts jau savā ieņemšanas brīdī, un tie valda pār visu viņa mūžu. Ājurvēdas ārsti ir novērojuši, ka indivīdi, kuru organismā dominē ūdens un zemes elementi, sliecas sapņot par ūdeni – upēm,  ezeriem, strautiem un ūdenskritumiem - , kā arī par ūdensputniem un ūdensaugiem, piemēram, gulbjiem vai lotosiem. Indivīdi, kuros dominē elements uguns, sapņo par uguni, pērkonu, zibeni un gaismu, un viņiem viss rādās košās krāsās. Indivīdi, kuros pārsvara ir gaisa un Visuma elementi, sapņo par lidošanu, kalniem, pakalniem un vientulīgām, tuksnesīgām vietām, kā arī tuksneša augiem.

Ja jums būs rādījies satraucošs sapnis, ājurvēdas ārsti apgalvos, ka tas brīdina par gaidāmo slimību, ja sapnis būs seksuālas dabas, jums piedēvēs garīgu nelīdzsvarotību, bet ja sapnī redzēsiet slepkavības, pašnāvības vai nāvi, to izskaidros ar fiziskās slimības izpausmēm.

Senie ķīnieši

Senie ķīnieši uzskatīja, ka sapņi ir vēstis no viņpasaules. Tās šajā pasaulē var izskaidrot un izmantot sev par labu. Ķīnieši ticēja, ka dvēsele – Hun – var uz īsu laiku atstāt sapņotāja ķermeni un sazināties ar gariem , dieviem vai mirušām dvēselēm, lai pilnveidotu sapņotāju. Tā, pat kā senie ēģiptieši un grieķi, arī ķīnieši un indieši piekopa sapņu inkubāciju. Tomēr indiešus nodarbināja arī jautājums par dažādiem apziņas līmeņiem, kas izpaužas miega laikā. Viņi apgalvoja, ka pastāvot divi apziņas stāvokļi: viens šajā pasaulē – jutekliskās pieredzes pasaulē – un otrs viņpasaulē – zināšanu pasaulē. Viņuprāt, sapņu pasaule ir reālāka par nomoda pasauli, jo sapņu pasaule atrodas starp šo pasauli un viņpasauli un saskaras ar abām, un uztver tās, lai gan neietilpst nevienā no tām.

Senie grieķi

Sengrieķi plaši pārņēma seno ēģiptiešu, asīriešu un jūdu sapņu skaidrojums. Kaut gan sengrieķi sapņu simbolus skaidroja pavisam citādi nekā ēģiptieši, viņi, tāpat kā ēģiptieši, uzskatīja, ka sapņi ir dievu sūtītas vēstis, un piekopa arī sapņu inkubāciju. Cilvēks cilvēkiem, kuri apmeklēja tempļus, priesteri deva dzert miegu veicinošus zāļu no vārījumus un pēc tam mudināja viņus izskaidrot savus sapņus kā pareģojumus, pievēršot īpašu uzmanību varbūtējām fiziskajām un garīgajām ciešanām. Sapņi saistīja visus ievērojamākos sengrieķu filozofus, arī  Hipokratu, Platonu un Aristoteli.

Hipokrats uzskatīja, ka sapņiem piemīt dziedināšanas iezīmes, jo bija pārliecināts, ka sapņi ir prodromāli – proti, tie brīdina sapņotāju par gaidāmo slimību. Viņš centās pierādīt, ka galvas smadzenes, miega laikā pārstājušas saņemt ārējos kairinājumus, kļūst jūtīgāki pret iekšēju diskomfortu vai sāpēm. Sapnis ir līdzeklis, kas gulētājam nodod šo nemiera izjūtu. Kopš tā laika sapņu pētnieki ir fiksējuši neskaitāmas liecības, ka Hipokrats savos minējumos bijis tuvu patiesībai.

Savukārt Platons apsteidza Freidu  un Jungu ar saviem apgalvojumiem, ka sapņus rada dziļāk slēptā apziņa un tie atklāj cilvēka patieso dabu, simbolizējot aizliegtas dziņas, kas ikdienas dzīvē tiek apspiestas. Atšķirībā no Hipokrata Platons noliedza, ka sapņi ir dievu sūtīti, bet tāpat kā vuņš, ticēja, ka sapņus ietekmē debesu spēki.

Platona skolnieks Aristotelis, kas uzrakstīja trīs grāmatas par sapņu nozīmi, pirmais izteica domu, ka sapņus rada fizioloģiskas funkcijas. Tā, pat kā Hipokrāts, viņš uzskatīja, ka sapņi ir slimības pirmā pazīme vai varbūt vienkārši tiecas brīdināt gulētāju par kādām fiziskām neērtībām (piemēram, nosalšanu vai pārkaršanu). Aristotelis uzskatīja, miega tiešais cēlonis ir ēdiens. Viņš argumentēja, ka uzņemtā barība kuņģī izdala izgarojumus, kas pamazām ceļas augšup un ieplūst galvas smadzenēs, izraisot miegainību un pēc tam arī miegu.

Mūsu ēras otrajā gadsimtā sengrieķu sofists Artemidors (iespējams, visievērojamākais klasiskās pasaules sapņu pētnieks), apceļoja Romas impēriju, vākdams aprakstus par sapņiem. Iegūtās ziņas viņš publicēja piecu sējumu darbā ar nosaukumu „Oneirocritica”.

Artemidora pieeja sapņiem daudzējādā ziņā ir ļoti moderna. Viņš bija viens no pirmajiem, kas apgalvoja, ka sapņi ir jāizprot un jāskaidro saistībā ar atbilstošā cilvēka raksturu un nodarbošanos, kā arī apstākļiem, kuros šie sapņi redzēti. Lai gan Artemidors uzskatīja, ka sapņi ir dievu dāvana, viņš tomēr rakstīja, ka to mērķis ir informēt un pamācīt sapņotājus. Artemidors veica plašus atkārtotu sapņu pētījumus un izteica viedokli, ka galvenā loma visos sapņos ir ideju asociācijām. Viņš arī brīdināja no briesmām, kādas var radīt pārāk brīvs sapņu skaidrojums, uzsverot, ka sapņi mēdz izspēlēt dažādus jokus ar kalambūru, vārdu spēļu, ideju asociāciju un metaforu palīdzību. Gandrīz divus tūkstošus gadu pirms tam, kad Jungs nonāca pie tāda paša secinājuma, Artemidors arī runāja par dižo sapni, kam piemita būtiski svarīga nozīme un kas ir grūti izskaidrojams, bet ko cilvēks atcerēsies visu savu mūžu.

Senie asīrieši

Pēc asīriešu ticējuma, sapņus izraisa ļauni gari, kas naktī apciemo gulētāju. tie var būt gan gulētājam pazīstami miruši cilvēki, gan arī ļauni gari no viņpasaules. Būtība gari rāda visus sapņus – gan labos, gan ļaunos. Asīrijas valdniekam piederēja plaša bibliotēka, kurā bija grāmatas par sapņu skaidrošanu, tāpat arī māla plāksnīte, uz kuras viņš pierakstīja pats savus sapņus.

Senoju cilts

Vēl nesen Rietumu zinātnieku izpratne par senoju cilts sapņu teoriju balstījās uz aplamo priekšstatu, ka senoji apzināti kontrolē savus sapņus tā, lai tie veicinātu viņu emocionālo veselību, un katru rītu tos skaidro un apspriež, turklāt pieaugušie izskaidro bērniem viņu izturēšanos un atbildes reakcijas sapņu laikā. Senoji rituālo deju laikā bieži vien ieslīgst transā, kura laikā izmanto sapņu iedvesmotas dziesmas, lai izsauktu senču garus. Taču viņiem ne prātā neienāk manipulēt ar sapņiem, lai gūtu no tiem sev kādu labumu. Viņi uzskata, ka tas ir guning jeb sargājošais gars, kas izvēlas parādīties cilvēku sapņos, lai viņus apgaismotu.

Austrālijas aborigēni

Austrālijas aborigēnu priekšstats par sapņiem ir pa, lai tiešām unikāls, jo viņi uzskata, ka Visums ir radīts “sapņojumu” laikā.

Amerikas indiāņi

Šī cilts tic, ka sapņiem ir daudzi mērķi: tie palīdz izzināt nākotni, veidot kontaktus ar pārdabiskiem gariem – padomdevējiem, kā arī atrisināt emocionālas vai psiholoģiskas problēmas.

Islama nostāja

Sapņu skaidrojums islamā ir dažāds. Sapņi galvenokārt ir dvēseles pārdzīvojumu atspulgs. Pravietis Muhameds apgalvoja, ka sapņi simbolizē sarunas starp Allāhu un cilvēkiem.

Kristietības nostāja

Agrīnajā kristietībā sapņu skaidrotāji (tie vienmēr bija priesteri) sākotnēji uzskatīja, ka sapņus sūta Dievs, lai pamācītu un vadītu paklausīgos pavalstniekus. Gan Bībelē, gan Sv. Augustīna un Sv. Jāņa Zeltamutes rakstos var atrast papilnam šādu piemēru. Tomēr Sv. Žeroms, kuram nedeva mieru satraucošie sapņi un to iespējamā jēga, sagrāva šo pieņēmumu, apgalvojot, ka sapņi ir sātana darbs. Baznīca pārņēma Sv. Žeroma uzskatus un nosodīja lielāko daļu sapņu kā sātanisku viltību, kuriem nevajadzētu pievērst uzmanību. Reformācijas laikā kristiešu nepatika pret sapņiem kļuva vēl dziļāka.

Ilustrācija: theclipartwizard.com

Autors

Agris Palkavnieks

Interesanti

Krākšana ir viens no daudzajiem miega apnojas simptomiem.

Padomnieks

Vai zināji?

Guļamistaba 15 minūtes pirms gulētiešanas ir pilnīgi jāizvēdina.

Sapņu ķērājs

To redzēt − ceļojums.

Tajā iebraukt − atrast labu patvērumu, klusa un laimīga dzīve.

No tās izbr...

Pasmaidi

Nākotnes plāni, kas neatbilst jūsu finansiālajām, intelektuālajām un fiziskajām iespējām, tiek saukti par sapņiem.