Raksti

Simbols ir mūžsena, taču savas transcendentās dabas dēļ, ārkārtīgi dzīvotspējīga parādība. Ir neiespējami noteikt simbolu rašanos, jo tie attīstījušies līdz ar cilvēcei. Ikvienā kultūrā ir veidotas zīmes, kas vienoja, mierināja, pamācīja un biedēja, taču būtiskākais – sniedza informāciju.

Simbols kā apvienotājs, apzīmētājs un semantiski ārkārtīgi ietilpīga vienība ir izmantots vienmēr. Simbols tiek izteikts vai nodots brīdī, kad vēlamies koncentrēti pateikt kādu domu vai ideju. Tas strādā. Tieši tāds ir simbola uzdevums – personificēt to, ko sarežģīti izteikt, izskaidrot būtību. Pacietīgi un uzmanīgi vērotāji ir veidojuši simbolus, un tikai tāds pats vērotājs var saņemt simbola piedāvāto vēstījumu.

„Simbols” nav latviešu cilmes vārds, tas gandrīz identiski tiek attēlots arī citās valodās indoeiropiešu un somugru valodu saimē. Izcelsme meklējama latīņu (symbolum) un grieķu (symbolon) valodās, kas tulkojumā ir „zīme“.

Atbilstoši „Svešvārdu vārdnīcas” skaidrojumam, simbola etimoloģija ir visai daudzveidīga, sākot no vizuāli akustiskiem veidojumiem, kas izteic kādas parādības vai lietas būtību (piem., cipars, vārds, skaņa, krāsa), pieņemtiem jēdzieniem, lieluma apzīmējumiem vai grafiskām zīmēm un visbeidzot – tēliem, kas ietver (un pavēsta) kādu ideju.

Simbols līdz pat mūsu dienām ir spēcīga un ļoti ietilpīga komunikācijas forma.

Vārdnīcas skaidrojums labi iezīmē dažādos simbolu veidus. Plašāk izmantotais ir vizuālais simbola attēlojums (tajā skaitā krāsas, līnijas, apjoms un detaļu apvienojums), kas simbola lietojuma gadījumā rada plašāku, individuāli interpretētu, tomēr uz pieredzi un zināšanām balstītu iztēles ainu.

Kopš senseniem laikiem cilvēkam ir bijusi svarīga piederības, kopības sajūta. Cilvēciskā būtne lielā vairumā gadījumu nav radusi dzīvot nošķirtībā. Un te slēpjas simbola vara – spējā apvienot.

Šis spēks slēpjas tieši personificētās abstrakcijas daudzslāņainībā (un veidā, ka tas atklājas lietotājam, lobot kārtu pēc kārtas – kā sīpolam. Jā, dažreiz var būt arī jāraud! Jēdziens „raudāt“ te domāts simboliski – kā atklāsmes prieku vai skumjas vai kā pārsteigumu, no kura aizraujas elpa.

Jāņem vērā, ka ne vienmēr simboli ir viennozīmīgi tulkojami, kam par skaidrojumu kalpo lietas vai parādības esamība, uztveres īpatnības konkrētajā reģionā. Uzskatāmākais piemērs te varētu būt dažādu tautu kultūru attiecības ar sauli, kas vairumā gadījumu ir dievišķās gaismas simbols, taču tautām, kas atrodas tuvāk ekvatoram – arī bargs soģis. Un tas ir tikai ļoti virspusīgs skatījums uz simbolu „Saule“.

Ilustrācija: sxc.hu