Dzīve un sapņi – vienas un tās pašas grāmatas lappuses.

Šopenhauers Artūrs

Vēsture

Sapņu tulkošanas tradīcijas

Dažādas sabiedrības dažādi vērtē sapņus. Kur valda materiālistiskais pasaules uzskats, sapņus reducē līdz fantāzijas vai psiholoģijas līmenim, bet tur, kur nemateriālais vai spirituālais tiek uzskatīts par primāru, sapnis tiek augstu novērtēts.

Grieķu tradīcija

Kad Hermejs pavada mirušo dvēseles uz viņsauli, viņš iziet caur demios oneiron – sapņu ciematam. Pirms-Homēra laikmeta grieķiem Visums sastāvēja no koncentriskiem apļiem, kas laikā un telpā izplatās, sākot no centra. Ārpus centra bija dīvainu radījumu apdzīvotas mežonīgas zemes, aiz tām – Svētīto salas mūžīgajā Zelta laikmetā. Tālāk – Okeanos. Bet viņpus tā – antipasaule – mirušo valstība. Ārējie apļi nozīmēja „senāk’’ un „tālāk’’. Centrs bija „šeit un tagad’’. Grieķu mītiskajā ģeogrāfijā sapņi bija reālās pasaules ārējās robežās un tuvāk pirmsākumiem. Grieķu priekšstatos sapņi bija ziņas no dieviem. Sapņi apciemoja seno grieķi, nevis viņiem "bija’’ sapnis.

Saskaņā ar orfiķu doktrīnu, pirmais Visuma princips ir Chronos, laiks, no kā izcēlies Haoss- bezgalības simbols un Ēteris – pabeigtības simbols. Haosu ietver Nakts, veidojot apvalku. Visums iegūst olas formu, Nakts ir tās čaumala.  Šīs gigantiskās olas, kuras lejas daļa ir zeme, bet augšējā daļa – debess, centrā vispirms radās Phanes, gaisma. Nakts deva dzīvību Moros (ļaunajam liktenim), Ker (postam), Thanatos (nāvei), Hypnos (miegam) un "sapņotājiem’’. Morfejs – sapņu dievs, bija Hipnosa dēls. Sapņotāji, sapņu tēli un objekti ģenealoģiski ir tuvāki pirmsākumiem. Morfejs pārvalda sapņu pasauli līdzīgi, kā mēs – valdām pār saviem sapņiem. Mēs esam par tiem atbildīgi, taču to esamība ir ārpus mums.

Vēlāko laikmetu grieķu filozofi strukturēja ēģiptiešu un Tuvo Austrumu mītiskās idejas, saistot tās ar „modernajiem’’ pasaules racionālajiem izskaidrojumiem. No Grieķijas cauri septiņiem gadsimtiem – starp Heraklītu un Artemidoru, II gs.p.m.ē. oneirologu, iezīmējas visas sapņu teorijas – materiālistiskā, mistiskā, analītiskā, okultā un medicīniskā. Tās visas bija pazīstamas Rietumos XX. gs. sākumā.

Homērs sapņus iedalīja divās grupās – tie, kas ierodas caur Ziloņkaula Vārtiem un tie, kas caur Raga Vārtiem. Patiesie sapņi un viltus sapņi. Vēlāko laikmetu sapņu teorētiķi mēģināja rast tiem kritērijus.

Pieņemot to, ka sapņos atspoguļojas dievišķa ietekme, Hipokrāts formulēja sapņu diagnostisko vērtību. Dvēsele, kas nomoda stāvoklī ir pilnībā aizņemta ar ķermeņa funkcijām, miegā mēģina līdzsvarot veselumu un saprast slimību cēloņus. Kamēr sapņi patiesi atspoguļo nomoda dzīvi, ķermenis ir vesels. Bet, ja, piemēram, saule sapnī ir melna, tad kaut kas nav kārtībā ar to orgānu, kas makro un mikrokosmiski saistīts ar sauli.

Heraklīts uzskatīja, ka apziņa ir uguns, dzīvība, zināšanas. Tas ir centrs, dod gaismu jēgai. Gan miegā, gan nāvē mitrums apdzēš dzīvības uguni, dvēsele no tās atbrīvojas. Nāvē dvēseles pārvēršas ūdenī. Sapņi atrodas netālu no Okeāna.

Aristotelis neticēja, ka sapņiem ir dievišķa izcelsme. Viņš uzskatīja, ka sapņi "nāk no sirds’’ – jūtu centra, ko izraisa spēcīgas prāta kustības nomoda stāvoklī. Kustības miegā ir aizsākums kustībām nomodā. Sapņos atnāk tēli, kas nomodā kļūst par domām. Mentālie tēli ir kā atspulgi ūdenī. Atspulgs nav tas pats, kas oriģināls. Aristotelis bija pirmais filozofs, kurš iebilda pret tīriem prekognitīviem sapņiem, uzskatot, ka šo sapņu ir tik daudz, ka tīri nejauši tie sakrīt ar vēlākajiem notikumiem.

Alternatīva pieeja racionālajiem Aristoteļa skaidrojumiem bija pitagoriešu uzskats, ka sapnī dvēsele atbrīvojas no ķermeņa un paceļoties saskaras ar augstākām būtnēm. Šis mistiskais koncepts sakņojas orfiķu un ēģiptiešu doktrīnās. Ēģiptē valdīja uzskats, ka ba  jeb garīgais dubultnieks, pamet fizisko ķermeni miega laikā un cilvēkam mirstot.  Līdzīgas idejas izsaka Platons – ka gari, kas mājo ēteriskajos apgabalos, nāk mūs apciemot,  atnesot dievu ziņas un pavēles. Šīs idejas tālāk attīstīja neoplatonisti, tad pārņēma gnostiķi un caur Renesanses okultistiem līdz teozofistiem un XX gs. mistiķiem.

Artemidors no Efesas rakstīja, ka sapņi un vīzijas atnāk pie cilvēkiem, lai tos brīdinātu vai dotu padomus. Viņš bija viens no pirmajiem grieķiem, kas pētīja sapņus nevis sapņu teorijas. Pirmo reizi literatūrā parādījās pētījumi, kuru pamatā bija 3000 sapņu apraksti. Artemidora "Oneirokritikas" 5 grāmatas prezentēja hellēnisko analītisko pieeju, ko vēlāk novērtēja arī Z.Freids. Tā vietā, lai interpretētu sapni, Artemidors, mēģināja iegūt informāciju par sapņotāju: viņa raksturu, noskaņojumu, dzīves apstākļus, vārdu. Viņam šķita svarīgi noskaidrot, kā konkrētais sapnis ir saistīts ar sapņotāju.

Artemidora grāmatās nozīmīga vieta atvēlēta sapņu sarakstam, kas sadalīts kategorijās pēc objektiem, pat ļoti vienkāršotā veidā. Tas saglabājies populārs Rietumu pasaulē līdz pat mūsu dienām.

Indiešu tradīcija

Indiešu tradīcijā ir divas atšķirīgas pieejas sapņiem – reliģiski filozofiskā un metafiziskā Upanišādu izpratne un garīgā un empīriskā jogas tradīcija. Gadsimtu garumā sapņošanas stāvokli izprata kā psihiskā un spirituālā visuma daļu.

Upanišādās pieminēta esenciālā mantra AUM (OM) – pirmatnējā skaņa, kas saistīta ar augstāko – kroņa čakru. Katrs burts A,U,M un kopējā skaņa OM atspoguļo vienu no četriem apziņas stāvokļiem, četras brahmana (universālais prāts/dvēsele) daļas un četras patības (atman) daļas. OM – Universālais saprāts, vārds, kas „bija sākumā’’).

Jogas askētiskās un empīriskās tehnikas, bet vēlāk – psiholoģiskā un mistiskā  budistu joga balstījās uz Upanišādu centrālo domu, ka indivīda dvēsele – atman un pasaules dvēsele – brahman pēc būtības ir viena, un tas nozīmē, ka iegūstot zināšanas, indivīds var sasniegt dievišķu stāvokli. Indivīda atbildība ir piepildīt dievišķo brīvību un nemirstību, to darot nevis filozofiski, kā agrīnajās Upanišādās, bet gan praktiski.

Mandukya – teksts, kas ir Tibetas mistiķu psiholoģiskā rokasgrāmata, sapņu stāvokli apraksta kā otro pakāpi, kurai katram jāiziet cauri, lai sasniegtu apgaismību.

Indiešu tradīcija atzīst sapņu ‘’realitātes’’ paradoksu – līdzīgi kā nomoda „realitāte’’ – abas beigu beigās ir ilūzija. Lai sasniegtu apgaismības stāvokli, cilvēkam jāiziet caur trim apziņas priekšstāvokļiem – nomoda, sapņu un miega bez sapņiem, turklāt, tas jāveic pilnīgi apzināti. Īpaša tehnika, lai uzturētu šo nepārtrauktas apziņas stāvokli ir – pranayama, elpošanas kontrole, atkārtojot AUM. Tas līdzsvaro ieelpu, izelpu un gaisa retenci plaušās tādējādi, ka visi šie procesi ir vienāda ilguma. Elpojot aizvien lēnāk, līdz sasniegts miega ritms, jogi panāk sapņu stāvokli, pilnībā nezaudējot apziņu.

Tibetiešu jogu teksts Chos-drug (Sešas Doktrīnas) apraksta pakāpes, kam jāiziet cauri, lai iegūtu zināšanas. 1.Vitālais Siltums – dzinējspēks, kas vajadzīgs, uzsākot garīgo attīstību. 2. Iluzorais Ķermenis – jogi sāk apzināties, ka viņu ķermenis un visi citi dabas objekti ir iluzori. 3. Sapņi – jogi sāk apzināties, ka arī sapņi ir iluzori. Tātad -  sapņos un  nomodā iegūtās pieredzes ir līdzīgas. 4. Tīrā Gaisma. 5. Starpstāvoklis – bardo. 6. Pārnese. Paiet daudzi gadi meditācijās un treniņos, līdz jogs sasniedz augstāko apziņas stāvokli, "kļūstot par radītāju ... dievu’’.

Bībeliskā tradīcija

Izraēla vēsture, kā aprakstīta Vecās Derības Vēsturiskajās grāmatās un Torā, ir Jahves biogrāfija. Un Jūdu uzdevums bija sekot Dieva gribai, kas izteikta Dieva dotajos likumos caur praviešu sapņiem un vīzijām. Kad Dievs uzrunāja jūdus, viņš sūtīja mītiski vēsturiskas ziņas. Viņš uzrunāja, sūtot sapņus, kuru nozīme bija skaidra un nepārprotama. Jūdiem sapņi bija īpašs veids, kā saņemt dievišķās instrukcijas un iedvesmu.

Jaunajā Derībā Jāzeps sapnī saņem ziņu par Kristus atnākšanu. Marija šo ziņu saņem nomodā. Šie spirituālās percepcijas līmeņi tika definēti jau Vecajā Derībā, kad Dievs deva ziņu, ka pravieši tiek uzrunāti sapnī, bet „mans kalps Mozus ir citāds... ar viņu es varu runāt tieši – „aci pret aci’’. Senajos laikos plaši bija izplatīts priekšstats, ka parastajiem cilvēkiem saskarsme ar Dievu drīzāk varēja notikt sapņos nevis nomoda vīzijās, jo dienā cilvēka prāts ir aizņemts ar ikdienas rūpēm. Nomoda vīzijas apmeklē tos, kuri ir garīgi pēc savas dabas.

Islama tradīcija

Islams ir pravietiska reliģija un sapņošana kopš pirmsākumiem ir ietekmējusi tā garīgo dzīvi. Lailatal-miraj, jeb „nakts ceļojums’’ – Muhameda lielais sapnis, kurā viņš tika iesvētīts Visuma noslēpumos, sākas ar to, „ka viņš gulēja starp  diviem kalniem – Safa un Meeva’’, kad parādījās eņģelis Gabriēls, vedot sev līdzi Elboraku – puscilvēku, sudraba lietuvēnu, kura mugurā Muhameds devās uz pasaules centru – Jeruzalemi. Jeruzalemē Muhameds sarunājas ar Ābramu, Mozu un Jēzu un kopīgi ar viņiem lūdz. Tad turpina ceļojumu caur 7 debess sfērām – katrai ir sava krāsa un katra saistīta ar 7 eksistences līmeņiem (materiālo, veģetālo, animālo, humāno; un trīs – kas ir viņpus parasta cilvēka spējām pieredzēt). Beigās viņš nokļūst pie Dieva.

Vairums cilvēku dzīvo materiālajā līmenī, kas, saskaņā ar sufistu skaidrojumu, ir tādēļ, ka materiālā pasaule savu varu pār cilvēkiem izrāda caur lietām. Meklētāja mērķis ir sasniegt patiesu apziņas līmeni, izejot caur veģetālo un animālo līmeni. Veģetālā līmeņa vīzijas cilvēks piedzīvo, ja lieto drogas, kas pieder šim līmenim.

Sapņi, ko Muhameds piedzīvoja mēnesi pirms Korāna atklāsmes, bija izolētas gaismas un skaņas impresijas. Pravietis šos sapņus netulkoja, bet tie ir iezīmēti ar atsevišķiem burtiem vairāku Korāna nodaļu sākumā ( II nod. A,L,M utt.). Islamā nozīmīga vieta ir numeroloģijai un saistībai starp cipariem un burtiem. Taču, ko īsti nozīmē Korāna burti – nav zināms. “Vienīgi Dievs zina, ko viņš bija domājis ar šiem burtiem’’.

Muhameda laikos nebija atšķirības starp miega sapņiem un nomoda vīzijām. Muhameds saņēma garīgu informāciju abos veidos.

Vēlāk – ortodoksālie musulmaņi, kuri vairāk pievērsa uzmanību reliģijas ārējai atribūtikai nekā garīgajai pieredzei, pravietojumus un praviešus vērtēja saskaņā ar Vecās Derības kritērijiem.  Nabi  - vienkāršs pravietis, kas sapņos var redzēt un dzirdēt eņģeļus. Nabi morsal – pravietis tautai, viņš var nomodā ieraudzīt un sadzirdēt eņģeļus. Seši Lielie Pravieši ( Ādams, Noass, Ābrams, Mozus, Jēzus un Muhameds) atklāja jaunus likumus (šariatu) cilvēcei. Viņi dzirdēja Dieva balsi nomodā.  Avicenna apgalvoja, ka cilvēka prāts naktī ir daudz brīvāks, nekā dienā.

Kāds XV gadsimta sufists – Šamsodins Lahidži apraksta savu sapni, kurā redzējis „melnu gaismu’’. Daži autori skaidro, ka „Melnā Gaisma’’ atklāj pirmsākumu noslēpumu, jo esībai ir dubulta seja – gaismas un tumsas seja. Lahidži savā sapnī nenokāpa ellē, bet devās debesīs, vēl aiz tām, kur ieraudzīja melno gaismu.

Musulmaņu mistiķi uzskatīja, ka sapņu un vīziju pasaule – alam al-mithral, ir pusceļā starp materiālo un intelektuālo pasauli. Šī tēlu pasaule nav nereāla. Tēlu pasaule nav iedomāta – to var sasniegt intensīvu treniņu rezultātā. Tā  ir sapņu pasaule, kas sasniedzama daudziem sapņotājiem.

Etnogrāfiskā tradīcija

Pirmatnējām vai arhaiskām tautām nepastāvēja stingras robežas starp objektīvo un subjektīvo, starp iztēli un realitāti. Novilkt precīzu robežu starp šīm lietām, ir viens no būtiskākiem zinātniskās pieejas un izglītības rezultātiem.

Malaizijas centrālajās kalnienēs dzīvo tauta – sinoji, kuru kolektīvajā dzīvē svarīga nozīme ir sapņiem, kas stiprina un integrē kopienu un palīdz sasniegt augstu, K.G.Junga terminos runājot, „individuācijas’’ līmeni. K.Stjuarts, kurš 1935. gadā dzīvoja starp sinojiem rakstīja, ka šīs tautas vidū nav vardarbības, bruņoti konflikti, garīgas un fiziskas slimības. To viņš skaidro ar augsto psiholoģiskās integrācijas un emocionālā brieduma līmeni, kā arī ar attīstītām sociālajām iemaņām, kas nodrošina kreatīvas nevis destruktīvas interpersonālās attiecības.

Sinoji tic, ka katram ir jāmēģina kontrolēt savu sapņu pasauli, liekot spēkiem, kas tajā darbojas, kooperēties. Sapņu tēli ir reāli. Ja tie apdraud, sapņotājam ir jācīnās ar tiem, ja nepieciešams, saucot palīgā savu draugu sapņu tēlus. Sapņu tēli ir bīstami tik ilgi, kamēr no tiem baidās. Ja sapņotājs gūst uzvaru sapņu kaujā, pretinieka gars kļūst par kalpu vai sabiedroto turpmākajos sapņos vai nomoda dzīvē.

Katru rītu ģimene sanāk kopā, apspriež un izvērtē iepriekšējās nakts sapņus. Bērniem stāsta par sapņu nozīmi un viņus iedrošina sapņot. Ja sinoju zēns stāsta, ka sapnī kritis no augstuma, vecāki saka, ka tas ir bijis brīnišķīgs sapnis, viens no jaukākajiem, ko cilvēks var piedzīvot. „Kur tu nokriti? Ko jaunu ieraudzīji?... Tev jāatslābinās un jābauda kritiens sapnī. Kritiens ir ātrākais veids, kā nokļūt garu pasaulē... Drīz, kad atkal kritīsi sapnī, atceries, ko teicu... un tu sajutīsi tā spēka, kas tev liek krist, avotu.’’

Patīkamos sapņus ir jāturpina tik ilgi, kamēr sasniedz kaut ko skaistu vai noderīgu, ko var atnest saviem cilts ļaudīm nomodā. Piemēram, ja cilvēks sapnī lido, viņš to turpina darīt tik ilgi, līdz sasniedz būtnes, kas viņam var iemācīt kādu dziesmu vai kādu prasmi, ko atnest savas kopienas ļaudīm.

Seksuālos sapņus sapņotājs turpina, kamēr sasniedz orgasmu, pēc tam palūdz savam sapņu mīlniekam nodziedāt kādu dziesmiņu. Sapnī viņš bez bailēm var izteikt mīlu pret tiem, pret ko nomoda dzīvē tas ir aizliegts – piem., pret brāļiem vai māsām, jo šādi sapņu personāži nav brāļu vai māsu aspekti, bet psihiski tēli, kas šādā veidā maskējas.

Kad ģimene ir apspriedusi savus sapņus, sanāk kopā sinoju vīrieši. Sapulci vada halaks – šamanis. Tad tiek apspriesti un izvērtēti visu ģimeņu sapņi, tiek izskaidrotas un uzvestas dejas un izdziedātas dziesmas. Šamanisms („zināšanas’’) ir sinoju vīriešu galamērķis un halaks nav tituls, bet ir stāvoklis, ko potenciāli var sasniegt ikviens.

Sinoju sapņu teorija skaidro, ka cilvēkam ir garīgais ķermenis, kuru veido primārā sirds dvēsele – sengin, no kā atkarīga dzīvība un četras sekundārās dvēseles : jereg, kas atrodas aknās un projicējas laikā un telpā, hinum – elpa, kas var pamest ķermeni runas vai ekspresijas laikā; ruai – galva, kas atstāj ķermeni miegā; un kenlok – acīs, kas kontrolē sajūtas un parastas zināšanas. Lai kļūtu par šamani, ruai un vismaz vienai citai dvēselei jāspēj atstāt ķermeni. Bet, lai kļūtu par augstākā līmeņa halak, visām dvēselēm, izņemot sengin (tā pamet ķermeni tikai mirstot), jāspēj ceļot ārpus ķermeņa un sadarboties ar ruai sapņu pasaulē.

Ir divas Amerikas indiāņu ciltis, kuru kultūrā nozīmīgu vietu ieņem sapņi. Tie ir Kolorado marikopas un Piecu Nāciju Konfederācijas sastāvā esošie irokēzi Ņujorkas pavalstī. XVII gs, franču jezuīti rakstīja, ka irokēziem ir pavisam vienkārša dievība – tas ir sapnis. Viņi sekojot visām sapņos saņemtajām instrukcijām. Viņi domājot un runājot tikai par sapņiem. Viņus uzskata par daudz reliģiozākiem, kā citas – kaimiņu ciltis.

Irokēzi sapni uzskatīja par dvēseles valodu, tas ir veids, kā dvēsele izsaka savas vēlmes. Līdzīgi Freida viedoklim, viņi domāja, ka sapnī cilvēka vēlmes atklājas maskētā veidā, sapņu valodā.

Irokēzu uzskats, ka sapņu stāvoklis ir primārs un nomoda realitāte – sekundāra ir pretējs Rietumu racionālismam, kur nomoda stāvoklis tiek uzskatīts par primāru realitāti, bet sapnis – nereāls, kura laikā kompjūteram līdzīgais prāts tikai atspoguļo nomoda tēlus. Šiem abiem galējiem uzskatiem pietrūkst veseluma.

Marikopas uzskatīja, ka veiksmīga dzīve atkarīga no gara, un garīgumu var iegūt, sapņojot. Ikviens, kas ir pārticis vai veiksmīgs – sapņo. Cilvēks ir pārticis nevis tamdēļ, ka daudz strādājis, bet tamdēļ, ka viņš ir daudz sapņojis. Sapņa laikā cilvēka dvēsele iziet ārpus tā un atrod garu, kas atklāj dziesmu vai dziedināšanas noslēpumu. Tomēr tikai retais marikopa uzdrošinās doties sapņu ceļojumā meklēt garu, jo ceļš ir garš un bīstams. Tas ir ilgs process, jo sapņotājs saņem zināšanas no gara vairāku gadu garumā. Šajā (zināšanu iegūšanas) laikā sapņotājs nedrīkst nevienam stāstīt par saviem sapņiem un tajos iegūto informāciju. Sākt pārāk ātri runāt – bez īstas izpratnes, tas var sadusmot garu un viņš pametīs sapņotāju.

Psihoanalītiskā tradīcija

Pirms Zigmunds Freids 1899. gadā publicēja savu monumentālo darbu „Sapņu tulkošana’’, Eiropā sapņu pētījumiem nodevās tikai atsevišķi cilvēki, kā Alfreds Mori, kurš eksperimentēja ar fizisku sajūtu ietekmi uz sapņiem, un H. de Sendenī, kurš mēģināja sapņus apzināti kontrolēt.

Freids pamatīgi izanalizēja savus sapņus un izvirzīja teoriju, ka sapņos cilvēks maskētā veidā piepilda savas infantīlās seksuālās vajadzības. Tā kā vairums sapņu nav ar seksuālu saturu, viņš uzskatīja, ka ‘’manifestais’’ sapnis (tas, ko cilvēks atceras) ir prāta cenzēts, bet aiz tā stāv „latentais’’ sapnis. „Sapņi ir miega sargi, nevis tā traucētāji’’.

Latentā sapņa saturs maskējas četros veidos: kondensācija, nobīde (displacement), otrreizēja pārstrāde (secondary revision) un simbolisms. Šos četrus procesus viņš nosauca par „sapņu darbu’’. Kondensācija ir mehānisms, kad vairākas sapņa idejas kondensējas vienkāršos tēlos manifestajā sapnī (piem., cilvēka tēvs un psihoanalītiķis apvienojas vienā tēlā). Nobīdes gadījumā emocijas, kas saistās ar kādu situāciju, tiek piedēvētas citai, lai novērstu sapņotāja uzmanību no savu jūtu objekta. Otrreizēja pārstrāde ir manifestā sapņa neapzināta izmainīšana, lai piedotu tam jēgu. Tomēr Freids norādīja, ka ir daudz sapņu, kas apmierina citas – ne seksuālas vajadzības. Tā galvenokārt ir seksuālo orgānu un aktivitāšu simbolizācija.

Freida teorija bija jauna savam laikmetam. Pat K.G.Jungs daudzus gadus pienācīgi nenovērtēja šīs jaunās pieejas nozīmi. Kamēr Freids sapņus uzskatīja par traucētu psihiskās darbības veidu, caur kuru var piekļūt pacienta neirozei, K.G.Jungs sapni uztvēra kā zemapziņas normālu, spontānu un kreatīvu ekspresiju.

Lai gan Jungs pieņēma dažus Freida sapņu teorijas pamatprincipus, piem., kondensāciju un simbolizāciju, tomēr pilnībā nepiekrita „maskēšanās’’ teorijai: „Neredzu nekādu iemeslu, kamdēļ sapnim vajadzētu mūs maldināt’’. Tāpat Jungs uzskatīja, ka Freids krietni pārspīlē zemapziņas seksuālo aspektu. Un iebilda pret to, ka Freids pārāk vienkāršo simbolus, novedot tos līdz vienai vienīgai idejai. Tā vietā Jungs piedāvāja amplifikāciju – sapņu tēla paplašināšanu, velkot mitoloģiskas un etnoloģiskas paralēles.

Pētot savus un savu pacientu sapņus, Jungs atklāja noteiktus arhetipus – psihes struktūrelementus, kam piemīt noteikta autonomija un enerģija un kas darbojas ārpus apzinātā. Šīs psihiskās struktūras ir kopīgas visiem cilvēkiem. Vēlāk Jungs tās nodēvēja par kolektīvās zemapziņas arhetipiem. Tās reprezentē „ne-individuālās’’ psihes būtību. Freida analītiskā sistēma orientēta uz indivīda pagātnes ietekmi uz tagadni, pamatā tā ir „skats atpakaļ”. Jungs sapņus uzskatīja par ceļu uz individuāciju – „self” atklāšanu.

Ilustrācija: jonathandanz.com

Autors

Agris Palkavnieks

Viedokļi

Pievienot viedokli

Interesanti

Sengrieķu sofists Artemidors bija viens no pirmajiem, kas apgalvoja, ka sapņi ir jāizprot un jāskaidro saistībā ar atbilstošā cilvēka raksturu un nodarbošanos.

Sapņu TOP5

1

8 interpretācijas

2

8 interpretācijas

3

10 interpretācijas

4

9 interpretācijas

5

6 interpretācijas

Citi simboli

Padomnieks

Vai zināji?

Iemigt palīdzēs melisas vai balderiāņu sakņu tēja iedzerta pusstundu pirms gulētiešanas.

SapņuGuru Twitter

Pasmaidi

Nākotnes plāni, kas neatbilst jūsu finansiālajām, intelektuālajām un fiziskajām iespējām, tiek saukti par sapņiem.